Anna Granta raksta

Slidot bez ledus. Pandēmijas dienasgrāmatas. III

2020. gada 29. marts

Pandēmijas režīmā rīta treniņi kļuvuši sevišķi grūti. Nav konkrētu nodarbību laiku, nav trenera, nav citu slidotāju, nav ledus, bet ir auksts rīts, vējš, nulle cilvēku ielās plkst. 9:30 (sportošanai – vismaz man - tas ir RĪTS), tāda pusdzīvotāja motivācija, lecamaukla, kura ķeras pēc katra 15. paleciena, sāpoši pleci un smilkstoša atmiņa par slidu asmeņu gurkstošo skaņu, ledu griežot.

28. marta sestdienā, kad digitālais termometra stabiņš bija uzkāpis virs 15 grādu atzīmes, Kolkas un Saulkrastu virzienā plūda mašīnu straumes un Slimību profilakses un kontroles centrs brīdināja par divu metru distances ievērošanu arī pludmalē un dabas takās. Un no rīta kāda sena sirdsdraudzene zvanīja, lai dalītos sašutumā un bailēs par to, ka viņas ģimenes pārstāvji grasās doties uz kaut ko ballītei līdzīgu. Paradoksāli, kas agrāk būtu bijis iemesls priecīgam satraukumam, nu ir bailes par pasākuma rezultēšanos pozitīvos Covid-19 testos ģimenē.

Ar gumijas cimdiem rokās un lielajiem iepirkumu ratiem, Biķernieku ielas Maxima pat sestdienā ir gandrīz izmanevrējama. Tas ir, ja izdodas izvairīties no pārcentīgas Barboras pakotājas sarkanā jakā, kura uzstājīgi un maksimālā tempā ielasa kartupeļus plastmasas maisiņā un kādai nepiesardzīgai pircējai gandrīz vai ausī elpodama, vēl piemeklē „sviklū“ citam klientam, kurš drošības labad iepircies online. 

Sātīgu pusdienu iedvesmotas, ar mammu dodamies sākotnēji iecerētā nelielā pastaigā pa mežu, līdz nonākam pie Juglas ezera, pamestās Brekšu muižas un kādas skaistas, brūnzaļas koka celtnes muižas izskatā ar skatu uz ezeru un burvīgam koka kolonnām. Vai kāds varētu pateikt, kas tā ir par celtni? Cita zaļa koka celtne, kuras stāvus veido slaidu priežu stumbri, izvērš mūsu pastaigu desmit kilometru garumā. 

Līgo parka estrādē, kur no rīta top akseļi un dubultie salhovi, un kur katrā zaļumballē vietējie policisti noskatās, kā sakaujas vismaz trīs dažādu reibuma pakāpju kompānijas un Līgo vakarā tika „grillēts pagastvecis“, Ingus, Estere, Zāģeris un es, nostājušies aplī trīs līdz piecu metru atstatumā viens no otra, apmaināmies ar stāstiem par personām, kuras mirušas vairāk nekā vienu reizi. Par to pašu Antononkuli, kurš „miris, nu ka Tev saku, miris!“, bet, baumotājām no kapiem iznākot, pretimnākdams priecīgi sveicina savas „apglabātājas“. Mums pa vidu pietrūkst vēl tikai sveces un upurāzis.

„Kad šis viss beigsies, pasaule nekad vairs nebūs tāda, kā iepriekš,“ saka mana draudzene, ar kuru jaunie distances ievērošanas noteikumi attālumu strap mums abām samazinājuši. Es ceru, ka arī mēs katrs vairs nebūsim tāds, kā iepriekš.

Ar Kristianu iepriekš saskaņojam sveču gaismu fonam un sarkanvīnu glāžu saturam. Manējais nāk no vietējā Top un gruzīņu Kaheti ielejas, viņa – no šveiciešu Adank ģimenes, kuras vīndarītavā bijām vēl pagājušajā vasarā. Lai arī ekrānā tas ir sarkans šķidrums, plāns ir izdevies: mēs esam vienā telpā. Latvijas un Šveices robežas ir un vēl notiekti labu laiku būs slēgtas. Šis noteikti nebija mūsu pēdējais online randiņš.

#PandēmijasDienasgrāmata2020 #pandemijasdienasgramatas #daiļslidošana #pieaugušiearīslido #covid19 #paliecmājās Autobiogrāfiju krājums 

Slidot bez ledus. Pandēmijas dienasgrāmata. II

2020. gada 26. marts

“Que la superficie del Palacio de Hielo, que a mí me ha dado muchas buenas horas, les ayude.”
"Lai jums palīdz Palacio de Hielo ledus, kas man ir devis daudz labu stundu," 24. martā teica Javier Fernández, olimpiskais medaļnieks, divkārtējais pasaules čempions, Spānijas labākais slidotājs.
Mēs dzīvojam laikā, kurā daiļslidotājus un hokejistus uz ledus aizstāj armijas personāls un zārki, TELE2 dēvē sevi par "PALIEC MAJAS", bet joprojām draugu paziņu lokā atrodas cilvēki, kuri plāno svinēt kristības lielākā pulkā. 
"Pret stulbumu, iespējams, zāļu nav," pie atziņas sarunā ar filozofu, sociologu, medicīnas ētikas ekspertu un "vīru kustības" aizsācēju Ventu Sīli un mūziķi Valteru Pūci vakardien nonāca Kultūrdevas Henrieta Verhoustinska. Stulbumu - vai/un neizmērojamu egoismu un ilgtermiņa domāšanas trūkumu?

Nu arī man zināmo cilvēku lokā ir pirmais (oficiāli atzinies) COVID-19 inficētais. Draudzene Šveicē ar sāpošām plaušām zvanījusi ārstam, viņš atteicies veikt testu, jo "viņa neesot riska grupā un simptomi neesot tik stipri".
"Tu man varētu pielikt smaržu vai etiķa pudeli pie deguna, es neko nejūtu," viņa saka.  WTF, Šveice, nu WTF (Skuteļaprāt, jo "tulkojās, un kā vēl": kas par pi*u)?!, ir mana emocionālā reakcija. 30-39 grupā ir visvairāk saslimušo, un ne tikai ar viegliem simptomiem. Es jau saprotu, testu pietrūkst, personāla pietrūkst, valstij vairs nav citu variantu, kā realizēt pūļa imunitātes politiku. Kad šveiciešiem aizliedza pulcēties, viņu atbildes reakcija bija - ko? kā mums kāds ko drīkst aizliegt? mēs dzīvojam demokrātiskā valstī! Tagad tad varēs slimot un mirt demokrātiskā valstī. Bijušā vīra māsa, žurnāliste un mūziķe Bezzy savos sociālajos tīklos rakstīja, ka "it kā jau lielākajai daļai draugu ir mazliet vairāk inteliģences nekā kartupelim, bet tik un tā viņi nekautrējas #paliecmājās laiku izmantot, lai viens otru aicinātu vakariņās." Vai šie "kartupeļi" domā, ka valstu līderi globālā mērogā liek mums visiem sēdēt mājās, tādā veidā pret pašu interesēm, ambīcijām un gribu apstādinot ekonomiku, lai mums beidzot būtu laiks paciemoties vienam pie otra? 

Latvijai tika dota unikāla iespēja ar nokavēšanos vērot slimības attīstību un dažādu valstu reakciju uz to. Mums tika dota iespēja medicīnisko personālu un infrastruktūru sagatavot pamazām. Mums jācenšas līkni noturēt pēc iespējas ilgāk pēc iespējas lēzenāku. Vakardien bija pirmā diena, kad epidemiologi vairs nevarēja izsekot piecu saslimušo saskares punktus ar vīrusu. Tas nozīmē, ka tagad mums ir jāuzmanās divitk, jo vīrusa atrašanās vieta vairs nav zināma, tas var būt jebkur.  

Saskaldīju malkā Ziemassvētku egli, vēl pāris vecu mēbeļu un sakārtoju šujampiederumu kasti.

Foto no Revolution on Ice 2019 gada šova, kur Javier Fernandez slidoja arī uz šībrīža morga, Palacio de Hielo, ledus.  

Autobiogrāfiju krājums #PandēmijasDienasgrāmata2020 #pandemijasdienasgramatas 
#daiļslidošana #pieaugušiearīslido #covid19 #spkc 

Slidot bez ledus. Pandēmijas dienasgrāmata. I

2020. gada 24. marts

Rīta saulē uz palodzes gozējas smalko narcišu dzeltenās galvas un krāšņi izplaucis Ziemassvētku kaktuss. Pārstādīju viņu brūnā māla podā 22. februārī - laikā, kad veselas divas dienas jau biju Latvijā ar mērķi projektu vadītājas pieredzi papildināt ar teoriju un papīrisku apliecinājumu savam «skilam». 21. februārī zentralplus online laikraksts vienā paragrāfā ziņoja, ka WHO sākusi bažīties («zeigt sich besorgt») par inficēšanās gadījumiem ar Korona vīrusu ārpus Ķīnas. Itālijas reģionos Lombardijā un Veneto bija 14 inficēto. 20. februārī Šveices lidostā valdīja ierastā rosība, lidojumi netika atcelti, dezinfekcijas līdzekļus nedalīja. Atlidoju uz Rīgu laikā, kad Eiropā lielākoties vēl dzīvojām pavisam citā pasaulē.

Trīs dienas vēlāk, 23. februārī, Itālija ziņoja par pirmajiem diviem eiropiešiem, kuri miruši no COVID-19.

11.  martā „COVID-19 skarto valstu sarakstam, uz kurām ir attiecināti īpaši piesardzības pasākumi”, pievienoja arī Spāniju, Franciju, Vāciju, Austriju un manu Šveici. Agnese WhatsApp pārsūtīja dārziņa vadītājas ziņojumu ar piebildi: „Tagad Tu nekur nevari braukt,“ un viltīgu smīniņu. Un es joprojām esmu te. 14. marta sestdienā kopā ar brāli un Iloni vērojām, kā Kariņš izziņo ārkārtas stāvokli valstī. Pēc tam noskatījāmies oskaroto “Parazītu“. Nolemtības piegarša bija abiem tāvakara raidījumiem.

Plānotos ledus Agitas Ābeles slidošanas skolā aizstāj ikdienas video pamācības, kuras īstenoju lielākoties uz Līgo parka estrādes deju grīdas un skrienot ap Ulbrokas ezeru. Šodien programmā Mārtiņa spēka vingrinājumu sērija rokām un pleciem, ar Agitas piebildi „iesildīšanās pirms treniņa un stiepšanās vingrinājumi pēc treniņa ir OBLIGĀTI!“ Lucerna mūs trenē līdzīgi, sāka tik mazliet vēlāk un papildina EKL Team čatu ar svaigi ceptu kūku bildēm... Abi treneri mudina uzņemt video un labo kļūdas tiešsaistē. Man ir divas mājas un divi treneri, bet mums visiem ir viena kopīga problēma. Nē, sauksim to par situāciju.
Vakardienas spēka treniņš izvērtās mazliet neparasts. „Tu tik dedzini briketes tā prātīgāk!“ teica Trusis (mamma), aizejot uz darbu. Pavasarim tuvojoties, ziemas brikešu krājumi iet uz beigām – īpaši jau tagad, kad viens visu dienu pavada mājās. Paņēmu milzīgo brāļa Fiskars cirvi un saskaldīju malkā grīļīgu padomju virtuves galdu un lielu, vecu skapi. Mēbeļu “reseiklings“.

@autobiografijas.lv #PandēmijasDienasgrāmata2020 #pandemijasdienasgramatas #daiļslidošana #aass #ekl #pieaugušiearīslido #covid19

Kā izdabūt tētus no ģērbtuves?
7/1/2020

Hokejā, daiļslidošanā, mākslas vingrošanā un citos sporta veidos, kuros bērni spiesti mocīties jau agrā vecumā, vecāki bieži pavada savas sportiskās atvases uz treniņiem. Vairumā ledus haļļu tāds luksuss, kā katram dzimumam ierīkota ģērbtuve, nav pieejams. Bet: slidotāji ir pieņēmuši viens otra zilās pakaļas, puišu ir maz. Lucernā, piemēram, kluba garderobē ģērbjas tikai meitenes. Rīgas un Pierīgas ledushallēs manāma arī jauno vīrišķā dzimuma talantu klātbūtne. Bet ne tikai. Slidotāju ģerbtuvēs uzturas mammas, aukles, māsas, kaimiņienes, suņi, krustmātes, krusttēvi, brāļi, tēti, vīri, trešās un piektās pakāpes rada gabali caur vienu paaudzi un ik pa laikam ieslīd apsargs. Kā gan lai bez šīs atbalsta armijas mazais ķipars, kurš tūliņ pat uz ledus veiks koordinatīvi sarežģītas kustības, kuras nebūtu pa spēkam nevienam no pavadītājiem, aizsietu sev slidas vai nomainītu treniņtērpu?! Vai - var būt, ka sasvīdušu zeķīšu un slidu saldskābajam aromātam piemīt īpašs vilinājums?

Agrāk, kad vēl nejutos īsti piederīga slidotājiem un līdz ar to ģērbtuvē kā savā teritorijā, par kuru vērts cīnīties, devos pārģērbties uz labierīcībām (Latvijas ledus hallēs gan šīm telpām parasti ir tikai attāls sakars ar “labu“ ierīkošanu). Tie tēti taču... Tagad mulsinu pavadoņus ar tiešu konfrontāciju: izģērbšanās ģērbtuvē ir TIK neērti negaidīta parādība, ka klātesošie spiesti raudzīties blūzītes trūkumā kā stirnas mašīnas starmešos. Ja tēti un brāļi ilgāku laiku nespēj kultūršoku pārvarēt un uztvert mājienu ar blūzīti (precīzāk, “bez“), pieslēdzas partneres un steidzami evakuē vīrišķo dzimumu no manas/mūsu teritorijas – un pazūd pašas.

Kafijošana, telefona spaidīšana, darījumu sarunas, mērīšanās ar krāniņiem (lasi – bērniem) un naudas makiem NEIEDERAS ģērbtuvēs. Pēc iespējas vairāk gaisa ietilpst sportista ēdienkartē: lūdzu, ļaujiet slidotājiem un citiem sportistiem (uz)elpot!  

#daiļslidošana #slidošana #sports #ģērbtuve #vecāki #mammas 
#tēti #wehaveasituationhere #figureskating #adultsskatetoo

Treniņnometne Oberstdorfā: Ceturtā diena, 1.08.2019

Raksts Facebook

"Paklau, cik dienas Tu biji nometnē? Četras?" - tā Agnese mūsu nesenajā sarunā WhatsApp.

"Man šķiet, es redzēju tikai trīs ierakstus...“
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka viņa varētu būt veiksmīga izmeklētāja vai vismaz VID darbiniece. Agnese neko nepalaiž garām, arī šoreiz ne.

Nu labi, būs arī pēdējais ieraksts, kurš „cieta“ Hermaņa raksta tapšanas iespaidā.

***

Sešos divdesmit rīta saule sola patīkamu Oberstdorfas dienu. Tā te parasti sākas nedaudz pēc pieciem ar govju uzganību parādi pa galveno ielu. Krēmkrāsas mūju (šis brīnisķais govju apzīmējums ir Vildes jaunākā radīts) kakla zvani ir efektīgs modinātājs – mums visiem tik no rīta, viņām, diemžēl, visu dienu. Pārītis salien nelielajā puķu dobē un dusmo saimnieku.

Šveicei, manai Šveicei, 1. augusts ir svētki – ne jau tāpēc, ka tieši šajā datumā nozīmīgi vīri un sievas būtu dibinājuši valsti vai noticis kāds cits ievērojams atgadījums. Šveice izlēma, ka grib savu dzimšanas dienu svinēt 1. augustā. Tad gaļas un paprikas cepšanai uz balkona ir labāki laikapstākļi, nekā, piemēram, 18. novembrī, bērniem skola joprojām nav sākusies un pieaugušajiem vēl ir atvaļinājums. Iespējams, ka 1891. gadā izširoši gan bija citi iemesli.

Paulam un Patrikam neesot īpaša svētku nosakaņojuma. Vakariņas Lucernas klubs gan ēdīs kopā vietējajā multi-kulti restorānā, kur savas vēderperversijas var apmierināt katrs. Diplomātija vienmēr un visur.

Septiņos uz ledus slidotāju jau ir gana, mazo skudru pūznis gan kustas apdomīgāk, tāds aizmidzis. Cilāju savus šīs nedēļas treniņos pienskābes piebriedušos augšstilbus un slīdu starp ledu un sāpēm. Koncentrējoties uz elementu tehnisko izpilidījumu, pēc 20 minūtēm tās ļaujas aizmirsties. Pat sen, Burtniekos no jaunzirga krītot, lauztā potīte ir piekritusi sadarboties. Katru reizi, kad tā pēc treniņa sāp, atceros ārsta pirmo prognozi: „Par skriešanu jāaizmirst!“ Tolaik es vēl neslidoju un nenojautu, ka šis sporta veids man kļūs tik nozīmīgs, bet apziņa, ka vairs nevarēšu ātri kustēties, bija graujoša. Varbūt tieši šai diagnozei „pateicoties“ vēlāk noskrēju vairākus pusmaratonus un... sāku (s)lidot.

Autobuss stāvlaukumā zem mana balkona atbrīvojas no pirmās pensionāru grupas, kura mērķtiecīgi dodas gaisa trošu vagoniņa virzienā. Diena nu sākas tā pa īstam.

Diezgan precīzu kalnu ciematiņa aprakstu rada gar Nebelhornielas izvietojušos uzņēmumu nosaukumi: restorāns „Bergblick” (Kalnu skats), pārgājienu preču veikals „Aktiv durch’s Leben“ (Aktīvi dzīvojot), Gästehaus Heidi Huber (Haidijas Hūberes viesu nams). Laureāte tomēr ir frizētava „Alpenkamm“ (Alpu ķemme).
Veikaliņā, kura skatlogs slēpjas sarkanā ģerāniju ēnā, apaļus sānus alpu pļavā izvārtījis trekns siers. Salipis viss ar raibām ziedlapām un piesakās doties man līdzi uz pēcnometnes mērķi Zalcburgu.

Atkal lasu Hermaņa dienasgrāmatu un vārdos satieku paziņu:
„Dažreiz es domāju – kas notiktu, ja visi tie daudzie simti tūkstoši latviešu, kuri izklīda kopš 1990. gada, pēkšņi atgrieztos atpakaļ? Atgrieztos ar visām savām zināšanām un jauno pieredzi. Bail iedomāties, jo kas tad notiktu ar visām
tām mūsu vietējām pelēcībām valsts pārvaldē un politikā?
Viņiem taču tā būtu milzu traģēdija.“

Pārītis Šveices latviešu noteikti gādās par šo „traģēdiju“.

#daiļslidošana #slidošana #nometne #pieaugušosports 
#arīpieaugušieslido #adultsskatetoo #oberstdorf

Treniņnometne Oberstdorfā: Trešā diena, 31.07.2019

Raksts Facebook

*Uzmanību, teksts var saturēt dzīvai iztēlei nepatīkamus elementus*

Nebelhorn-a deguns mākoņos. Šodien kalns, attaisnodams savu vārdu un izjaukdams pensionāru virsotņu plānus, noslēpies miglā un lietū. Rindas pie trošu ceļa nav. No balkona redzemās pļavas iežogojuma neēvelētajiem dēļiem lēkā gara, brūna vāvere. Ik pa laikam viņa iegrimst pļavas zaļumā tā, ka redzama tikai aste.

Iznākot no halles pēc “sausā“, kurš mani padarījis līdz pēdējai vīlei slapju, atvēsinos lietū. Lietus ir miers un fona mūzika, lietus rada produktivitāti bez darba sajūtas. Kad spīd saule, ir jāstrādā. Saule piedāvā vairāk darbošanās iespēju nekā Bavārijā vietējo alus veidu, un rada nevajadzīgu stresu.

Tiklīdz pārstāj līt, ciemata ielu atdzīvina cilvēku plūsma. Sēžot pie viena no ar sarkanbaltrūtotu drānu apklātajiem galdiņiem ielas malā, baudu sarkano jāņogu un olčaumalu krāsas bezē kūkas gabalu. Rīt ir pirmais augusts un sāksies Alīnas iniciētais AUGUSTS BEZ CUKURA 2019.

Satieku Sergiju, bijušo baletdejotāju no Ukrainas, kurš Cīrihē un acīmredzot arī Oberstdorfā skolo slidotāju rokas, mugurkaulus un lepnumu. Viņa paša muguru tur taisns bezskriemeļu kauls. Kaķiskās pozas dejotāja Instagram kontā gan noliedz šādu hipotēzi.
Krievu trenere Katja, kura arī Sergiju pazīst, slavē viņa audzēkņu rezultātus uz ledus. Ar Sergiju runājam vāciski, ar Katju – krieviski un angliski. Viņai nepieciešama nedaudz angļu, man – nedaudz krievu valoda.

„Ja Tu gribi zināt, kā cilvēks jūtas vai par ko viņš domā, atdarini viņa sejas izteiksmi!”
Tā treniņu šoreiz iesāk Patriks.
Šķautnes iesildītas. Gaidpilni lūkojos pēc konteksta šim domu graudam.

„Te ir pārītis tādu. Es mēģināju, bija pavisam dīvaini. Tu viņus neredzi, bet viņi redz visu, ko tu dari. Tie nav labi cilvēki.“
„Plēsēji? Vēro medījumu?“
„Jā.“
Abi saprotam, par ko ir runa.
Labs treneris pārzin (sporta) psiholoģiju. Sevišķi, ja jāstrādā ar bērniem un pusaudžiem, un trenera mērķis nav apliecināt savu varu, bet radīt labu sportistu.
Tāda bija Agita un tāds ir Patriks. Pie viņiem slidot ir fantastiski.

Trešās halles ledus ņirb no mazāko slidotāju kustīgās masas. Kā skudrupūznī.
„Kad izaugs, viņi kļūs lēnāki – un mazāk. Bet pēc 20 minūtēm pagurs un salips pie bortiem, mums būs vairāk vietas.“
„Gaidīšana“ nozīmē, ka strādāsim pie elementa, kurš aizņem pagaidām vēl nevienu neinteresējošu nomali. Tik un tā - iespēja kādu aizķert un izrietošās sekas galvā rada dažādus dzīvus scenārijus.

Pirms pāris gadiem šajā pat hallē pusaudžu meitene izpildīja libillu (piruete, kurā brīvā kāja vismaz gūžas līmenī) ar ielecienu. Rotācijas ātrums liels. Viens no sīčiem slidoja atmuguriski, slidošanas virzienā neskatoties. Pēc vienbalsīgā klātesošo treneru „stooop!“ sastinga visi – izņemot tos divus. Trenera cimds pēcāk bija piesūcies pilns ar asinīm no bērna deniņiem.

„OK, un tagad ķeries pie libillas.“

#daiļslidošana #slidošana #nometne #pieaugušosports #arīpieaugušieslido 
#adultsskatetoo #oberstdorf #augustsbezcukura2019

Treniņnometne Oberstdorfā: Otrā diena, 30.07.2019

Frau Lemke, viesnīcas saimniece, ierodas brokastu istabā ar olām pītā groziņā un sasveicinās ar katru viesi personīgi. Lielākā daļa, mani ieskaitot, aizvada savas brīvdienas viņas ģimenes viesmīlībā ne pirmo reizi. Publika – vācieši un sveicieši, kuriem pāri 70 - un slidotāji. Pirmos interesē pāris soļu attālumā esošā Nebelhorn gaisa trošu vilcieniņa ielejas stacija, otros - kalna pakājei pieplakusī ledus halle. Šodien mākoņu maz, saule karsē un pie trošu vilcieniņa ieejas uzstādītas vairākas teltis, lai saulē neapdegtu tie Nebelhorn iekarotāji, kurus, rindā stāvot, nesargā SPF50.

Treniņnometne Oberstdorfā: Pirmā diena, 29.07.2019
Raksts Facebook

Oberstdorfas vilcienam paradzētais perons Minhenes stacijā ir pustukšs: izksatās, ka mazais kalnu miestiņš šajā lietainajā pirmdienā nevienu nevilina.

Arī šoreiz vilciens „izkrīt“. „Arī“, jo tā jau nu manā Oberstdorfas ceļojumu pieredzē būs otrā reize. Ciemats ir kalnos, ja uznāk lietavas, daļa sliežu tiek slēgta. Šoreiz iemesls esot sliežu remonts un personāla trūkums. Ja Šveicē par trīs minūšu vilciena kavēšanos SBB atvainojas saviem pasažieriem un, pēc ilgākas kavēšanās iesaka variantus, kā vēl iespējams nokļūt galamērķī, tad Vācijā tiek paziņots, ka vilciens „fällt aus“ un mums pašiem jāgudro, ko un kā darīt tālāk. Oberstdorfa ir gala stacija kalnos, nekādu lielo izvēles iespēju nav. Nākamā – Geltendorf virzienā - divas stundas vēlāk ar reģionālo vilcienu. Un trīs reizes pārsēžoties autobusos, kuri aizvieto nekursējošo vilcienu.
Ceļā no stacijas uz pieturu pēc lietus tumšsazaļojušajās lazdās briest rieksti, gaiss ir viegls, smaržo pēc lauka un miera.

Zilo Lucernas slidošanas kluba jaku Patrika mugurā ieraugu uzreiz. Līdz mūsu treniņam atlikušas 40 minūtes, sāku iesildīties. Pagājušoreiz uz pirmā un galvenā no trim Oberstdorfas „lediem“ biju maijā, mūsu amatieru „pasaules čempionāta” laikā. Visu dalībvalstu karogi joprojām diženi šūpojas virs ledus un liek justies katram slidotājam kaut nedaudz kā mājas. Ziedu un tiesnešu vietā aiz bortiem tagad ūdens pudeles un treneri.

Latvijas un Šveices karogi plīvo tieši viens aiz otra. Maijā slidoju te kā vienīgā Latvijas pārstāve. Lai arī karogi pirmās halles griestus nekad nepamet, mazliet siltāk kļuva domājot, ka sarkanbaltsarkanais šajās sacensībās nejutās vientuļš un bija manis „piekarināts”. 2018. gadā karogam kompāniju sastādījām trijatā ar Agniju un Solveigu.

Pirmās halles ledus man patīk. Līdzens, plāns, viegls, silts – īsts daiļslidotāju sapnis un hokejistu murgs (kuri, starp citu, arī te trenējas, bet trešajā hallē). Tāds, pie kura sacensībās tik tiešām pietiek ar iesildes sešām minūtēm.

Horeogrāfs Pauls strādā ar Artūru, Patriks mani iesilda ar pamatsoļiem. Pēcāk ķeramies pie kombinētās piruetes un vilciņa ar kāju maiņu (unikāls nosaukums piruetei sēdus, šķiet, esam mantojuši no krievu daiļslidošanas skolas terminoloģijas) un mana „lielā drauga” akseļa. Manuprāt, pasaule bez šī leciena būtu mazliet labāka. Akselim un man ir sirsnīgas naida un mīlestības attiecības. Proporcijā 70% pret 30%.
Pulkstens 21:00 uz ledus iznāk dažādu nāciju juniori, nākotnes cerības. Ātri, graciozi, katrs savā tehnikas un mūzikas pasaulē iergrimuši. Viņiem visiem ir, ko teikt. Uz puišu un meiteņu vieglajām kustībām skatoties, nevilšus atceros Alvja Hermaņa „Dienasgrāmatā“ lasīto par Ņetrebko, Barišņikovu, Tervelu un citiem lielajiem operas un baleta māksliniekiem:„Viņi visi ir kā dzīvnieki, kuri nepieder nevienai sugai. (..) Viņi ir katrs pats par sevi unikāli, un tajā ir kaut kas traģisks arī. Kaut kāda vientulība, kura piemīt tikai “baltajai vārnai” un kuru arī saprast spēj tikai “baltā vārna”“. Skaistā, garā rudmate no Vācijas šovakar pāris reizes izlec perfektu trīskāršo lucu, kurš pēc tam vairs nekādi neizdodas. Trenere dusmojas, rudmate raud. Viņas pasaulē šobrīd eksistē tikai lucs, kuru izlekt traucē citu slidotāju klātbūtne viņasprāt un pašas spītība treneresprāt. Trenere dusmojas, bet sportistes baltās vārnas vientulībā nu eksistē tikai un vienīgi šis neizdevies lucs. Gribas viņai pieiet klāt, apskaut un pateikt, lai paceļ galvu virs ledus, bet... situācija ir pārāk pazīstama pašai, lai mācītu viņu.
Koncentrējos uz iebrauciena pilnveidošanu kombinētajā.

#daiļslidošana #slidošana #nometne #pieaugušosports #arīpieaugušieslido 
#adultsskatetoo #oberstdorf